|
|
 |
|
Rainis
Rainis, īstajā vārdā Jānis Pliekšāns (dzimis 1865. gada 11. septembrī Dunavas pagasta Varslavānos, miris 1929. gada 12. septembrī Majoros; apbedīts Raiņa kapos, Rīgā) – viens no ievērojamākajiem latviešu literātiem, dzejnieks, dramaturgs.
Rainis bērnību pavadījis tēva nomātajās pusmuižās Tadenavā, Randenē, Berķenelē, Vasiļovā, Jasmuižā. Beidzis Rīgas pilsētas (vācu) ģimnāziju (1884) un Pēterburgas universitātes Juridisko fakultāti (1888). Seko jurista darbs Viļņā un Jelgavā (1889-1891), „Dienas Lapas” redaktora gadi Rīgā, pašā Jaunās strāvas augstākā uzplūduma periodā (1891-1895) un iepazīšanās ar dzejnieci Aspaziju, atkal Jelgava, Berlīne, Paņeveža, arests, trīs cietumi: Paņevežā, Liepājā, Rīgā (1897), tad Pleskavas un Slobodskas trimda(1897-1903) – tas viss vēl ir laiks, kad izkristalizējas Raiņa dzejnieka aicinājums, kad top viņa mākslinieka pārliecība par Jaunlaiku dzejas spēku dzīvē. 1901.gadā sarakstītā komēdija ”Pusideālists”ir stila ziņā radikāli atšķirīga no vēlākajiem Raiņa dramatiskajiem darbiem. Slobodskā sacerētie dzejoļi ievietoti Raiņa pirmajā dzejoļu krājumā „Tālas noskaņas zilā vakarā”(1903), kas ir novatorisks latviešu lirikā, dzejoļu cikli veido stingru iekšējo dramaturģiju.
Pēc atgriešanās dzimtenē, Rainis dzīvoja Jelgavā, Jūrmalā, Rīgā, no 1904 – Jaundubultos. Rainis piedalījās 1905.gada revolūcijas aktivitātēs. Raiņa dzejoļu krājums „Vētras sēja” ir spilgtākais1905.g. revolūcijai veltītais dzejoļu krājums latviešu literatūrā. Šajā laikā Rainis saraksta simbolisku drāmu „Uguns un nakts”, asociatīvi aicinot Lāčplēsi sargāt Latviju kā patstāvīgu valstisku veidojumu.
Sākoties reakcijas uzplūdiem, Rainis un Aspazija 1905.gada 31.decembrī emigrē uz Šveici. Emigrācijas gados dzejnieka dvēselē smeldz ilgas pēc dzimtenes un sāpes par savas tautas likteni. Lugās satraukti skan tautas brīvības tēma („Zelta zirgs”1909., „Indulis un Ārija” 1912. „Spēlēju, dancoju” 1915.). Līdz 1.pasaules karam Rainis radījis pašus filozofiskākos darbus: dzejoļu krājumu „Gals un sākums”1912. un traģēdiju „Jāzeps un viņa brāļi”1919. Krājuma ”Gals un sākums” pamatā attīstības un nepārtrauktās mainības tēma, filozofiska apcere par cilvēka sūtību. Mīlestības, naida, atriebības un piedošanas problēmas ir traģēdijas „Jāzeps un viņa brāļi” centrā. Jāzepā izskan jauna ceļa sācēja traģiskā vientulība.
1920.gadā Rainis un Aspazija atgriezās Latvijā. Kā sociāldemokrātu kandidātu Raini ievēlēja Satversmes sapulcē (1920) un Saeimā (1922,1925, 1926). Rainis bija Dailes teātra līdzdibinātājs(1920) un pirmais direktors, 1921-25 – Nacionālā teātra direktors,1927. izglītības ministrs. Bieži Rainis devās ārzemju ceļojumos. Latvijā Rainis publicēja dzejoļu krājumu „Dagdas piecas skiču burtnīcas”(1920-25), tas nosaukts par romānu dzejoļos. Krājuma cikls veidots kā trimdinieka Dagdas dzīvesstāsts, tajā ietverta dzidra mīlas lirika, pārdomas par cilvēka esības jēgu. Rainis sarakstījis arī vairākus dzejoļu krājumus bērniem, kas kļuvuši par latviešu bērnu dzejas klasiku („Zelta sietiņš”1920.”Vasaras princīši un princītes”1924. „Putniņš uz zara”’1925.).
20. gados augstākā virsotne Raiņa dramaturģijā – episkā, plašā traģēdija „Ilja Muromietis”, Rainis to nosauca par „vecuma traģēdiju” (1923.).
1929. gada 12. septembrī Rainis savā vasarnīcā mira, apbedīts 15.septembrī Rīgas jaunajos kapos, kas vēlāk nosaukti Raiņa vārdā.
Kinorežisors Gunārs Piesis pēc Raiņa lugas uzņēmis spēlfilmu „Pūt, vējiņi!” (1973), bet luga „Mīla stiprāka par nāvi” iedvesmojusi režisora Imanta Krenberga filmu „Zobena ēnā” (1976). |
|
|
|
