|
|
 |
Vija Artmane
|
Vija Artmane
Vija Artmane (dzimusi 1929.gada 21.augustā Tukuma apriņķa Sēmes pagastā, mirusi 2008.gada 11.oktobrī Rīgā) ir viena no izcilākajām 20.gadsimta latviešu teātra un kino aktrisēm. Dēvēta par latviešu teātra leģendu un simbolu, par Teātra karalieni.
Kopš pagājušā gadsimta 30. gadu vidus dzīvo Rīgā. No 1944. līdz 1947. gadam mācījās Rīgas 6. vidusskolā, no 1947. līdz 1948. gadam - Rīgas 3. vidusskolā. No 1946. līdz 1949. gadam mācījās Dailes teātra Otrajā studijā. 1949. gada 16. oktobrī kļuva par Dailes teātra aktrisi.
Dailes teātrī Artmane radījusi un nospēlējusi izcilas un neaizmirstamas lomas lugās: Raiņa “Indulis un Ārija” (1950, 1971), “Pūt, vējiņi!” (1955, 1957), “Spēlēju, dancoju” (1956), “Iļja Muromietis” (1962), “Uguns un nakts” (1965), Dž. B. Šova “Pigmalions” (1951), N. Gogoļa “Mirušās dvēseles” (1952), V. Šekspīra “Romeo un Džuljeta” (1953, 1994), “Hamlets” (1959), “Liela brēka, maza vilna” (1968), “Ričards III”, R. Blaumaņa “Pazudušais dēls” (1954), “Indrāni” (1970), Ļ. Tolstoja “Anna Kareņina” (1955), “Karš un miers” (1960), Aspazijas “Vaidelote” (1958), S. Lāgerlēvas “Gesta Berlings” (1958), B. Brehta “Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” (1962), H. Ibsena “Pērs Gints” (1964), F. Dostojevska “Idiots” (1969), E. Olbija “Viss dārzā” (1975), A. Čehova “Kaija” (1976), Ā. Kertēsa “Atraitnes” (1979), F. Bruknera „Elizabete, Anglijas karaliene” (1980), G. Priedes “Zilā” (1982), E. Zolā “Terēza Rakēna” (1996).
1998. gada 23. februārī Artmane aizgāja no Dailes teātra, un no 1998. līdz 2000. gadam bija Jaunā Rīgas teātra aktrise, kur nospēlētas lomas lugās: A. Puškina “Pīķa dāma”, Stendāla “Traktāts par mīlestību”.
Vija Artmane filmējusies kino gan Latvijā, gan citās valstīs: “Pēc vētras” (kinodebija – 1956), “Kā gulbji balti padebeši iet” (1957), “Kārkli pelēkie zied” (1961), “Dzimtas asinis” (Ļenfiļm, 1964) , “Neviens negribēja mirt” (Lietuvas kinostudija, 1966),
”Purva bridējs” (1966), “Mērnieku laiki” (1968), “Tauriņdeja” (1971), “Dāvana vientuļai sievietei” (1973), “Teātris” (1978), “Cīrulīši” (1980), “Svešās kaislības” (1983), „Emīla nedarbi” (1985), “Spēle svešā laukumā” (2000, Krievijas seriāls par izmeklētāju Kamensku) un citas, kopumā vairāk nekā 30 kinolomu. Rīgas Kinostudijā režisors Rolands Kalniņš uzņēmis dokumentālu filmu par Viju Artmani “Saruna ar karalieni” (1980).
2004. gadā nāca klajā Vijas Artmanes atmiņu grāmata par dzīvi, par notikumiem, par sastaptajiem cilvēkiem “Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves”.
Vijas Artmanes sabiedriskā darbība: deputāte, Padomju Miera aizstāvēšanas komitejas locekle, no 1950. gada Latvijas Teātra darbinieku savienības biedre, bet no 1958. gada Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedre. No 1983. līdz 1985. gadam bijusi LPSR Teātra biedrības valdes priekšsēdētēja. Bijusi 45 ārvalstīs, galvenokārt, lai veiktu sabiedriskos pienākumus un filmētos.
Vija Artmane saņēmusi dažādus apbalvojumus: goda nosaukumus, ordeņus, prēmijas. 1987. gadā saņēmusi Lilitas Bērziņas Balvu, 1996. gadā – Bertas Rūmnieces Balvu, 2003. gada “Spēlmaņu nakts” Teātra balvu par mūža ieguldījumu un 2007. gada Latvijas Nacionālā filmu festivāla "Lielais Kristaps" balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.
|
|
|
|
