Latviešu nacionālā māksla līdzās lielajām Eiropas zemēm ir salīdzinoši jauna. Līdz 19. gadsimta vidum mūsu profesionālie mākslinieki izglītību ieguva Pēterburgā un Maskavā. Pirms tam pie mums gleznoja ceļojošie ārzemnieki, kam Baltijas provinces bieži vien nebija galamērķis, bet tikai posms ceļā uz karjeru un peļņu Krievijas galvaspilsētā Pēterburgā. 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā pie mums darbojās daudzi akvarelisti un zīmētāji, kurus apvienoja vēlme apgaismības garā izpētīt un dokumentēt dabu un sadzīvi. Šiem darbiem mūsdienās ir liela kultūrvēsturiska nozīme. Izcilo čehu izcelsmes novadpētnieku, vēsturnieku, zīmētāju un akvarelistu vienā personā – Johanu Kristofu Broci (1742–1823) mēs uztveram kā latvieti. Latviešu mākslinieks, kas spēja nodrošināt sev kaut cik stabilu eksistenci dzimtenē, izveidojās tikai 20. gadsimtā.

Mūsu pirmajiem īsti nacionālajiem gleznotājiem bija misijas apziņa – strādāt savas tautas labā. Pēterburgā mākslu studējošie izveidoja radošu apvienību "Rūķis", kurā diskusijās un radošajā darbā atzina latviešu nacionālās mākslas veidošanas nepieciešamību. Mūsu pirmie ievērojamākie mākslinieki bija Ādams Alksnis, Jānis Valters, Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Rihards Zariņš, Gustavs Šķilters.

Pirmā lielākā latviešu mākslas skate notika 1896. gadā – X Viskrievijas arheoloģijas kongresa laikā Rīgā rīkota Latviešu etnogrāfiskā izstāde. Tika uzstādītas kurzemnieku un vidzemnieku senlaiku istabas, rijas, pirtis un saimniekgali. Izvilkti dārgumi no lādēm, tīnēm, skapjiem. Izstādes laikā tika atklāta vērienīga latviešu glezniecības izstāde. Un mēs paši ieraudzījām, cik esam bagāti.

Pasaulē pazīstamākie ar Latvijas vārdu saistītie mākslinieki ir Marks Rotko, Gustavs Klucis un Aleksandrs Drēviņš, bet pati Latvijas mākslas vēsture ir ārkārtīgi bagāta un piesātināta ar daudzveidīgām personībām. Mūsu māksla ir tik dažāda, jo tās virzību un iespējas vienmēr noteikuši politiski sociālie apstākļi, bet augstas raudzes profesionālisms atklājis sava laika domāšanu un amata problēmas. Mums ir bijuši tematiskās glezniecības meistari – Eduards Kalniņš, Boriss Bērziņš, kuru darbos galvenās ir gleznieciskās vērtības, nevis ideoloģijas slavināšana. Dažādu individuālo rokrakstu tēlnieki – Kārlis Zāle, Teodors Zaļkalns, Kārlis Zemdega. Altārgleznu un memoriālā glezniecība, portreti, ainavas, politiskā pasūtījuma kompozīcijas, sasniegumi preses grafikā, gobelēnu audēji, un lai piedod tie, kuri nav nosaukti...

Mākslas aktivitātei kā noteiktas kvalitātes apzīmējumam piemīt nenoliedzams mūsdienīgums jau kopš 20. gadsimta sākuma. Visi pēdējās desmitgadēs notikušie centieni iznest mākslu no muzejiem un galerijām publiskā telpā, rosināt skatītāja reakciju, mēģināt šokēt un pārkāpt iepriekš pieņemtās mākslas robežas, raisījuši diskusijas. Kad karstās putas noplok, juniori iztrakojas, izvicinās ar pagātnes kauliem, izārdās gleznās, performancēs un instalācijās, mūsu māksla skaisti apaug ar pieredzes miesu.

Kas ir būtiskākais šābrīža latviešu mākslā, jūs jautāsiet.           Process! Gluži kā citviet pasaulē.