|
Aerofoto Juris Kalniņš, Fotocentrs
|
Pilsētplānošana Latvija salīdzinājumā ar Rietumeiropu ir apdzīvota samērā reti. Pilsētas ir mazākas un atrodas diezgan tālu cita no citas. Vēstures pētījumi liecina, ka pirmā gadu tūkstoša beigās un otrā gadu tūkstoša sākumā ap senlatviešu pilīm izveidojās zemkopju, amatnieku un tirgotāju apdzīvotas vietas – senpilsētas. Tās radās galvenokārt pie ūdens un sauszemes stratēģiskajiem ceļiem. Latvijā līdz pat 16.gadsimtam izveidojās 11 pilsētas, līdz 17.gadsimtam – vēl 10 pilsētas, līdz 19.gadsimtam – 5 pilsētas.
Šobrīd mūsu valstī ir 77 pilsētas. Lielākā no pilsētām ar visbagātāko vēsturi ir Rīga, dibināta 1201.gadā un šobrīd ar 717 371 iedzīvotājiem, mazākā pilsēta ir Durbe, kas dibināta 1893.gadā. Pašlaik tajā dzīvo 424 iedzīvotāji.
Interese par pilsētu vēsturisko centru saglabāšanu Latvijā radās 20.gadsimta sākumā, bet nopietna praktiska darbība aizsākās 1967.gadā, kad Vecrīgu izsludināja par valsts aizsargājamu zonu.
Šobrīd valsts aizsardzībā ir 45 pilsētbūvniecības pieminekļi, no kuriem 42 ir pilsētu vēsturiskie centri. Valsts aizsargā arī tādas īpašas vēsturiskas apbūves zonas kā Ķīpsalas vēsturisko apbūvi, Kalnciema ielas koka apbūvi, Mežaparku vai Pārdaugavas apbūves fragmentu Rīgā, zvejnieku ciemus Kurzemē vai vasarnīcu rajonus Jūrmalas pilsētā. Rīgas vēsturiskais centrs kā unikāls cilvēka radošā ģēnija meistardarbs 1997.gada 4.decembrī iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Rīgas vēsturiskā centra siluetam un panorāmai 2007.gadā piešķirta Eiropas mantojuma zīme, bet Kuldīgas pilsēta šo zīmi ieguva 2008.gadā.
Rīgas pilsētas uzplaukuma periods radās pēc pilsētas mūra nojaukšanas 1856. gadā. Tas bija skaists atspēriena laiks ne tikai vācu izcelsmes, bet arī izglītību guvušajiem latviešu arhitektiem. Sākās mērķtiecīga pilsētas būve. Tika plānota jaunā pilsēta ap vēsturisko centru, tā izveidojot bulvāru loku – vairāk nekā 60 dzīvojamos namus un nozīmīgākās sabiedriskās celtnes.
Ārpus Rīgas var atzīmēt arhitekta vācbaltieša Vilhelma Neimaņa veikumu, kurš veidoja Daugavpils kā svarīgas pilsētas plānojumu dzelzceļa posmā Pēterburga–Varšava–Berlīne.
Otrs lielāks pilsētplānošanas posms iestājās pēc Otrā pasaules kara. Padomju ideoloģijas dēļ Latvijā, it sevišķi lielākajās pilsētās, tika uzcelti lieli rūpniecības uzņēmumi. Notika strādnieku ievešana no citām PSRS republikām, kuriem tika plānoti un būvēti mikrorajonu masīvi ar daudzdzīvokļu mājām. Pārsvarā tās bija zemas arhitektoniskās kvalitātes piecstāvu ēkas ar ļoti nelieliem – mazgabarīta – dzīvoklīšiem un minimālu platību, kas atvēlēta palīgtelpām. Tomēr šo mājokļa arhitektūrā lielākais ieguvums ir mikrorajonu brīvais plānojums, kurā samērā daudz vietas zaļumiem. |
| |
|
|
