Taču arī kopš laikiem, kad dzīvojām zem cara sceptera vai padomju sirpja, mēs paplašinājām savu pasaules redzējumu. Tā ir skaitliski mazo tautu īpašība. Mēs vienmēr esam interesējušies par to, kas notiek pie citiem. Mums ir nepieciešams to zināt, ka uz šīs pasaules neesam vieni, ka mums ir daudz līdzīgi domājošo. Mūsu kā mazas tautas labākā īpašība ir liela tolerance, kādu tā sauktajās lielajās tautās grūti atrast. Pašsaglabāšanās nolūkos mēs zinām daudz valodu. Tās mums vienkārši jāzina. Varam lasīt oriģinālā, un, sajūtot garīgu radniecību, bez grūtībām pārtulkojam vai atdzejojam. Zinājāt, ka Gētes Faustu Rainis latviski atdzejojis labskanīgāk, nekā pats Gēte bija sacerējis? Ka Viļa Plūdoņa tulkotais Nīčes "Tā runāja Zaratustra" arī Latvijā iešūpoja jaunatni pašapziņas meklējumiem?

Visvairāk starpkaru periodā tika tulkoti mums mentāli līdzīgie Skandināvijas autori. Sāgas un ziemeļzemju dzimtu hroniku sējumus esam iztulkojuši! Vēl tagad Knuta Hamsuna darbi glabājas latviešu mājās. Vēl mūs par labiem tulkojumiem var pieminēt vācu un krievu rakstnieki. Dažādu laikmetu, dažādu rokrakstu autoru jaunākie darbi tika iztulkoti, vēl tikko kā parādījušies apgādos. Par to, ka tulkoja franču literatūru, mūsu tulkotājas Ievu Lasi, Elzu Stērsti uz divdesmit pieciem gadiem aizsūtīja uz Sibīrijas nāves lēģeriem.

Laikā, kad patērētājsabiedrību veidojošie PR magi iesaka labticīgajai civilizācijai runāt kādās piecās sešās valodās, mēs protestējam. Mums interesē tā saukto mazo tautu literatūra – mūsu dzejnieki un tulkotāji Uldis Bērziņš, Pēters Brūvers, Knuts Skujenieks atdzejo senebreju psalmus un rakstus, tuviešu šamaņu rituāldziesmas, Krimas tatāru tautasdziesmas. Mēs tulkojam no mūsu kaimiņu leišu un igauņu valodas.

Projekts "Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja Ventspilī" aizsākts ar mērķi izveidot daudzfunkcionālu mūsdienīgu radošo rezidenču centru, kā arī nodrošināt piemērotu vidi un iespējas dažādu valstu profesionālo rakstnieku un tulkotāju darbam un pieredzes apmaiņai.