Mūsu Pirmais dzejnieks bija zemnieks Ķikuļu Jēkabs, kurš 1777. gadā sarakstīja dziesmas sava laikmeta tradīciju garā. Kopš tiem laikiem mēs vienmēr esam ļoti godājuši savus dzejniekus, jo tieši viņi ir tie, kuri pateikuši to, ko mēs domājam. Dzejnieki par patiesības teikšanu ir sodīti dažnedažādos veidos, bet morālo gandarījumu vienmēr esam viņiem devuši, arī pieminot pēc nāves. Dzejnieki ir mūsu gara varoņi – Andrejs Pumpurs kā pirmā latviešu eposa Lāčplēsis autors, Eduards Veidenbaums, Jānis Poruks, Kārlis Skalbe.

Latvieši vēl joprojām lasa dzeju. Uzstājoties auditorijas priekšā, mēs bieži vien sakām: "Runājot dzejnieka vārdiem..." Visjaukākie brīži dzejā mums ir bijuši 20. gadsimta sākumā. Iedomājieties – bijām maza Krievijas province, guberņa, bet jau toreiz dzejnieku Raiņa un Aspazijas dzeja bija jaunromantisma pilna, mums bija dekadenti Viktors Eglītis un Fallijs, un Kārļa Skalbes simbolisms! Revolucionārie teksti šķaidīja jaunatnes prātus, un mēs bijām gatavi mirt, dzejnieka Jāņa Akuratera vārdiem, "ar kaujas saucieniem uz lūpām" labākas nākotnes vārdā. Tas vēl joprojām pieder pie sadzīves šika – sarunvalodā iepīt citātus no mūzu aplaimotu klasiķu pantiem.

Citiem noteikti nav bijis tādas dzejas kā mums! Aleksandrs Čaks vēl joprojām nav pārspēts. Tikai padomju laiki vien mūsu dzeju papildināja ar tādiem literāriem jēdzieniem kā sociālistiskā reālisma dzeja. Padomju literatūras pirmajos gados mums notika cīņas starp sociālistiskajiem reālistiem un romantiķiem, kurus apsūdzēja formālismā. Ziniet, kurš uzvarēja? Trešie – kritiķi! Viņi bija tie, kuri sapludināja ideoloģijas un estētikas valodas, noteica literatūras vispārīgo virzību, spēkus veltot literatūras ideoloģizēšanai, atmaskošanai, kampaņu organizēšanai, kļūdu meklēšanai autoru daiļradē. Neviens pat vienkārši nespēj iedomāties, kā tas ir – sociālistiskais reālisms kā kolektīvā radīšana, sociālistiskā kanona tiražēšana, bet atkāpes no vispārnoteiktā tika uzskatītas par sodāmu apgrēcību. Zināmā mērā tās bija radības, kur auglis ieņemts piespiedu kārtā, un tad nu mums arī dzima literārie monstri: himnas vadonim, apoloģijas Maskavai, traktoram, padomju armijai un... par to mēs paši tagad varam pasmieties, un to mēs arī darām.

60.–70. gadu dzeju tiecās pārveidot sociālā parādībā. Mums tad "daudz vajag dzīves prieka, lai rakstītu skumjas dzejas". Mums radās iekšējās brīvības dzeja, kas aicināja uz neatkarību no ārējiem apstākļiem. Dabiska un cilvēcīga dzeja, kas dzimusi necilvēcīgos apstākļos, “kad mirt ir vieglāk, nekā dzīvam būt”. Dzejnieku Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Vizmas Belševicas, Māra Čaklā, Knuta Skujenieka dzejā mēs lasījām stiprinājuma vārdus. Mēs uzplaukām kanonu laikā. Ir mums literārie marginālisti – Māris Melgalvs, Jānis Rokpelnis, pēdējie romantiķi – Egils Plaudis, Leons Briedis, arhaisti, kuri sevi saskata vēsturiskajā dimensijā – Uldis Bērziņš, Juris Kunnoss, Pēters Brūveris un spoži jaunie, kuri atsakās no ritma un tradicionālām pantošanas metodītēm. Ir mums dzejnieki – Māra Zālīte, Klāvs Elsbergs, kuru pantiem dzejas muzikalitātei un ritmam ir noteicošā loma. Tos dziedājām un vēl tagad dziedam mēs visi: "Uz priekšu, mani sapņu zirgi! Uz priekšu, mani kaulainie!"