Laika posmā starp diviem pasaules kariem un arī vēlāk Latvijas kinoteātros pirms katra kinoseansa obligāti bija jārāda hronika. Cītīgi tika filmēti valstsvīri, jaunceltņu atklāšana, tika filmēti svētki un dažādi pasākumi. Tā ir vēsturnieku saldāmaize – kaut vai 1919. gadā filmētā filma "Lielinieku izdzīšana no Rīgas". Daudzas organizācijas, redzot, ka kino saglabā mūžībai, pasūtināja kino par sevi. Tādā veidā saglabājušās nenovērtējamas liecības, kā dzīvojām, ko domājām, kādas idejas virmoja sabiedrībā. Rādīja arī tik pazīstami pelēko ikdienu – darbu pļavās, tīrumos, tādu ikdienu. Šo darbu ar misijas apziņu veica talantīgākie režisori, piemēram, Valdemāra Pūces "Mūsu pelēkais dārgakmens", filma par kaļķakmens izmantošanu Latvijā – kā mākslas un izziņas materiāls jau ir klasika. Nozīmīgus, patiesus dzīves faktus un cilvēku portretējumus – dažādi ideoloģiski traktētus – laika posmā no 20. gadiem līdz pat 1996. gadam var atrast kinohronikās.

Rīgas kinostudijā ik gadu tapa vairākas pilnmetrāžas dokumentālās filmas, kuras tauta gāja skatīties kinoteātros. Vēl joprojām mūsu, latviešu dokumentālais kino ir spēcīgs! Vislielāko atsaucību izraisīja analītisko problēmfilmu demonstrējumi, kuras veidoja Hercs Franks, Juris Podnieks, Ivars Seleckis. "Par desmit minūtēm vecāks". Šķiet, par šo režisora Herca Franka filmu zina daudzviet pasaulē. To godinot, 2002. gadā pasaulslaveni režisori – Vims Venderss, Džims Džārmušs un citi piedalījās katrs ar savu 10 minūšu īsfilmu kopdarbā "Ten Minutes Older".

Otra dokumentālā filma, kas izraisīja sprādzienveidīgu rezonansi un kuras demonstrēšanas licenci iegādājās desmitiem ārvalstu telekanāli, bija Jura Podnieka atklātais stāsts par 80.  gadu jauniešu dzīves problēmām – "Vai viegli būt jaunam?"

Bet Ivara Selecka "Šķērsiela" uzrunāja pasaules kinofestivālu apmeklētājus un žūrijas ar vienkāršo, bet tik aizkustinoši atainoto stāstu par parastas Rīgas ieliņas iedzīvotāju ikdienu. Filma ieguvusi visas slavenākās balvas, kādas vien dokumentāla filma var saņemt – Eiropas dokumentālistu galveno balvu "Felikss" 1990. gadā, "Joris Ivens balvu" Amsterdamas festivālā un "Robert Flaherty prize" Japānā.

Dokumentālas filmas kā patstāvīgus mākslas darbus par sportu emocionāli uzrunājošā valodā uzņēmis Ansis Epners, aktīvi turpina filmēt režisori Dzintra Geka un Rodrigo Rikards.

Grupa tolaik jauno, talantīgo, drosmīgo režisoru – Uldis Brauns, Aivars Freimanis, Ivars Kraulītis, Varis Krūmiņš – izkopa tā saukto Rīgas poētiskā dokumentālisma stilu, pretstatīja to oficiālajam padomju propagandas kino. Dabas un cilvēku rakstura līdzībā mūsu slavenākie operatori – Andris Slapiņš, Miks Zvirbulis, Gvido Skulte, Dāvis Sīmanis, dokumentālisti Andris Seleckis, Kalvis Zalcmanis, Ralfs Krūmiņš, Valdis Kroģis, Sergejs Nikolajevs, Gunārs Bandēns – iezīmējuši visai pasaulei mūs tieši tādus, kāda ir Latvijas daba, – mazliet paskarba, noslēgta, atturīga. Pēdējā desmitgadē vērojama priecējoša rosība dokumentālā kino laukā. Sevi spēcīgi piesaka jaunā režisoru paaudze – Askolds Saulītis, Andis Mizišs, Olafs Okonovs, Jānis Vingris, Una Celma. Īpaši atzīmējama "Vides filmu studija" ar svaigām idejām un oiriģinālu kino valodu.

Mūsu kino dokumentālisti, savās filmās jutīgi atsaukušies uz sabiedrībā aktuālām, diskusijas rosinošām problēmām, krāj unikālu materiālu par latviešu tautas nacionālo raksturu, mentalitātes tipu un vidi.