|
|
|
Kadrs no filmas "Ūdensbumba resnajam runcim" Režisors Varis Brasla
|
Spēlfilmas Stāsti, kā tika filmētas latviešu spēlfilmas, bieži vien ir interesantāki par pašām filmām! Mēs mīlam savus aktierus kādi viņi ir, un piedodam viņu parādus, kā arī atlaižam viņu grēkus. Viss mums ir kā Eiropā. Mūsu kritiķi ir gudri spriedēji vien tad, kad filma ir uzņemta, un tad viņi kritizē bez žēlastības. Bet tauta mīl savu kino kā savu bērnu, pastarīti – tādu, kāds viņš mums ir.
Kad 1930. gadā režisors Aleksandrs Rusteiķis uzfilmēja mēmo spēlfilmu "Lāčplēsis", neredzējām to, ka mūsu tautas eposs bija uzfilmēts, izmantojot asus tonālus kontrastus, dziļas ēnas, aktieriem bija sakāpināta mīmika, negatīvie tipāži tūlīt atpazīstami kā baisi viepļi – nu patiešām kā vācu ekspresionistiem. Lai arī kāda tā būtu, mums šī filma ir saglabājusies! Kopš tiem laikiem mums ir liela vēlme runāt tieši simbolu valodā. Režisora Viļa Lapenieka 1939. gadā filmētajā "Zvejnieka dēlā" mēs atpazinām sevi, tādus latviski kautrus. No ekrāna redzētais aizrauj vēl joprojām ar pagātnē aizgājušā latviešu zvejniekciema aromātu: jūra, baltas kāpas un smiltis, krasta vējā pland žūstošie tīkli, gleznotāju iemīļotās tīklu būdiņas, laivas... Mums tas bija nevainības laikmets.
Pēc kara pie mums notika tas, ko jūs jau zināt, – iesākumā bija jāstrādā ar krievu/padomju režisoriem. Taču arī tad uzfilmētās spēlfilmas rieš mūsdienu latvietī nostalģiskas asaras – redzam aktierus, kuru spēle mūs ir saviļņojusi vairākās paaudzēs. Saldajos sešdesmitajos mūsu kino bija žanriska un tematiska daudzveidība, spilgtāk izteikta kā citviet padomijas aplokā. Padomju cenzūras laikā tika filmēti latviešu literatūras klasikas ekranizējumi – "Nāves ēnā", "Salna pavasarī", "Purva bridējs", "Ceplis", "Pie bagātās kundzes". Tie ir mūsu kino šedevri! Turklāt melnbaltais kino!
Raibajos septiņdesmitajos tika uzņmetas filmas, bet cenzūra tās bieži vien nemaz neļāva rādīt. Piemēram, Rolanda Kalniņa filmas "Es visu atceros, Ričard!" (1966) un "Elpojiet dziļi..." (1967) piemeklēja tieši šāds liktenis. Taču tieši žņaudzošajos astoņdesmitajos mēs jau zinājām, kā izlīst caur Skillu un Haribdu! Šajās desmitgadēs tapa labākais, ko vien mūsu režisori un kino grupas ir devuši latviešu spēlfilmu klāstā. Tas ir mūsu zelta fonds: Aleksandra Leimaņa "Vella kalpi", Gunāra Pieša – "Pūt, vējiņi!", "Sprīdītis" un "Maija un Paija", Jānis Streičs – "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", "Teātris", "Cilvēka bērns", Aloiza Brenča – "Ilgais ceļš kāpās" un "Zītaru dzimta", Vara Braslas "Emīla nedarbi", "Aija", "Ezera sonāte" un vēl... Pēc perestroikas no padomijas latviešu kinoindustrijai finansējums vairs nepienāca.
Latvija ieguva neatkarību. Arī kino industrijā. Tiek uzņemtas televīzijas filmas, piemēram, Intas Gorodeckas "Saldā indes garša", Virdžīnijas Lejiņas "Likteņa līdumnieki". Aigara Graubas "Rīgas sargi" filmēta īpaši veidotā kinopilsētiņā Tukuma rajona Slampē.
Režisores Lailas Pakalniņas filma "Kurpe" pagaidām ir vienīgā latviešu spēlfilma, kura jebkad ir bijusi iekļauta Kannu konkursa programmā, bet filma "Pitons" tika demonstrēta Venēcijas filmu festivāla sadaļā "Pret straumi". Savukārt kopražojuma filma "Labās rokas" Berlīnē saņēma Manfrēda Zalcgēbera balvu 2002. gadā.
Strādā arī mūsu jaunie, drosmīgie, bezbailīgie un lecīgie režisori – Ināra Kolmane, Anna Viduleja, Gatis Šmits, Jānis Putniņš, Viesturs Kairišs filmē. Top vairākas filmas uzreiz! Rosīgi darbojas neatkarīgas filmu studijas – "AVE", "Deviņi", Jura Podnieka studija, "Ģilde", "Kaupo Filma", "Scilla", kurās radošās grupas meklē kopdarbības iespējas ar Eiropas kino veidotājiem.
Virzību un attīstību Latvijas kino procesiem iezīmē Valsts aģentūra "Nacionālais Kino centrs". Tas arī organizē Nacionālo filmu festivālu "Lielais Kristaps". 2007. gadā tajā par labāko pilnmetrāžas splēfilmu tika pasludināta "Vogelfrei", kuru veidojuši režisori Gatis Šmits, Jānis Kalējs, Jānis Putniņš un Anna Viduleja.
|
| |
|
|
|
|
