Kad Parīzē, Kapucīnu bulvārī Nr. 14, "Grand Café" brāļi Limjēri 1895. gada decembrī izrādīja kustīgās bildītes, mēs viņus garīgi atbalstījām. Pirmais kino demonstrējums Rīgā notika tikai pusgadu vēlāk Solomonska cirka ēkā. Vasarās, katru silto vakaru, tumsai iestājoties, mēs skatījāmies kino Vērmanes dārzā. Pirmo publisko kinoteātri "The Royal Vio" Rīgā uzcēla 1901. gadā, kur zālē varēja sanākt 888 skatītāji, bet balkonā vēl 312.

Pirmais kino arī mums bija dokumentāla filma tāpat kā brāļiem Limjēriem. Aleksandrs Stanke, mūsu operators, 1910.gadā nofilmēja Krievijas imperatora Nikolaja II viziīti Rīgā  un Pētera I pieminekļa atklāšanu Rīgas centrā. Pēc tam sākās kino bums! Pilsētās cēla kinoteātrus, bet laukos skatījās mēmās filmas arī uz ekrāniem, ko veidoja gar šķūņa sienu nostiepts balts palags. 1930. gadā Latvijā bija 85 kinoteātri, to starp Rīgā – 31. Un mēs ar to lepojamies!

Vēl mēs zinām, ka Rīgā kopš 1913. gada tika filmētas mākslas filmas. Tādas par skaisto mīlu, asarām un – galvenais – laimīgu "Happy End!" Eiropas filmproducentu aicinātas, mūsu jaunkundzes filmējās ārzemēs, visvairāk Vācijā. Diemžēl mūsu aktrises pieņēma labskanīgus pseidonīmus un karjeras dēļ pazīstamas kā vācu aktrises, – Lia Mara un Marija Leiko bija slavenākās mēmā kino aktrises. Parīze, Berlīne bija pie viņu kājām!

Tikko pasaule attapās no Pirmā pasaules kara, tā sarosījāmies arī kino nozarē. Turklāt mēs nepirkām pasaulē izgudroto dārgo skaņu ierakstu aparatūru, bet paši konstruējām tādu skaņu ierakstu aparatūru, kas sekmīgi konkurēja ar dārgajiem ārzemju modeļiem. Tie bija brāļi Edgars un Voldemārs Blumbergi. Tika izveidota akciju sabiedrība Latvju filma, kas veidoja kinohroniku un aktierfilmas. Pirmie operatori mums bija no fotogrāfu vides – Jānis Sīlis, Arnolds Cālītis, Eduards Kraucs.

Pasaulslavenais operators Eduards Tisē (Ķīsis) dzimis Liepājā, bet režisors Sergejs Eizenšteins – Rīgā.
Pirmajās filmās, kur spēlēja aktieri, iemūžinājām mūsu heroisko vēsturi. Tā bija literāro darbu ekranizācija – skaisti veidotas filmas nacionālā romantisma garā – "Lāčplēsis", etnogrāfiskā filma "Latviešu kāzas Nīcā" (1931), "Kāzas Alsungā" (1935) ar otru nosaukumu "Dzimtene sauc", A. Rusteiķa filma pēc V. Lāča scenārija "Zvejnieka dēls".

Arī mums 20. gs. 20. gados tika filmēti eksperimentāli gabali kinoimpresionisma garā. 30. gados tika uzņemtas filmas, par paraugu ņemot Eiropā dominējošo manieri, kur uzmanības centrā bija aktiera radītā tēla rakstura un psiholoģijas kompleksa atklāsme. Vēl joprojām pārsteidz uzfilmētā attēla vizuālā kultūra – īpaši ainavā un portretos. Mūsu pirmā skaņu kultūrfilma bija "Daugava māmuliņa" (1933), bet  filma "Daugava" (1934)) - skatu filma ar spēles elementiem, kurā trīs jaunieši – neprofesionāli tēlotāji – ceļo pa mūsu skaisto upi, kadri, kuros nofilmēti Daugavas krastos dzīvojošie kultūras darbinieki. Tāda pat gadsimta vērtības pēcgarša ir filmai "Gauja", ceļojumam pa otru mūsu krāšņāko upi.

Mūsu kritiķi kritizē, saka – neesot mums – latviešu kino – spriedzes. Action arī nevelk ar pietiekamu ātrumu. Mums piedēvē ziemeļnieku – agrīno zviedru kinofilmu un vācu ekspresionisma ietekmi.

Kopš 1988. gada, Augusta Sukuta inspirēts, notiek starptautiskais kinoforums "Arsenāls". Pirmajos foruma pastāvēšanas gados tas bija kā avangarda kino spilgtākā platforma, tajā pirmo reizi izdevās noorganizēt aizliegto jeb "plaukta" filmu demonstrēšanu. Kinofestivālā "Lielais Kristaps" ieinteresētu skatītāju pārpildītās zālēs tiek rādītas latviešu kinematogrāfu dažādos žanros filmētās filmas. Pavasaros notiek bērnu kino festivāls "Berimora kino". Nozīmīgi ir Fantāzijas filmu festivāls un Ziemeļvalstu filmu dienas. Animācijas filmu festivāls "Bimini" pulcē animācijas filmu interesentus. Jau divpadsmito gadu augusta mēnesī tiek rīkots kinofestivāls "Baltijas pērle".