Latvieši pirmo teātra izrādi latviešu valodā – Fridriha Šillera "Laupītājus" Dikļos 1818. gadā nospēlēja pēc tam, kad septiņpadsmit gadus jaunais Dikļu muižas kalpotājs Jānis Peitāns pēc Rīgas Vācu teātrī redzētās izrādes pārtulkoja šo slavenā vācu dzejnieka visdumpīgāko lugu. Un ar to mēs sākām

Visa mūsu vēsturiskā pastāvēšana ir skaudras teātra izrādes cienīga. Latvijā teātri, kādu to iedomājamies, sāka spēlēt vācu privileģētajai publikai. Latviešiem kā zemnieku tautai piemita organiska, ar dabas norisēm saistīto cilvēka dzīves rituālu un mistērijas izpratne, par ko liecināja ķekatu un masku gājieni, kā arī rituālas izspēles un improvizēti tēlojumi vasaras un ziemas Saulgriežos, kāzās un citās godībās.

Pirmo stacionāro Vācu teātri Rīgā 1782. gadā uzcēla Oto Hermanis fon Fītinghofs. Laikā no 1837. līdz 1839. gadam par teātra muzikālās daļas vadītāju Rīgas Vācu teātrī strādāja Rihards Vāgners. Viņš gan bija spiests ātri aizbēgt, jo te komponistam sadzina pēdas viņa Kēnigsbergas kreditori. Vāgners bija aizņēmies arī gandrīz no visiem cienījamiem rīdziniekiem prāvas summiņas un, pieradis dzīvot ar vērienu, parādus nav atdevis vēl līdz šai baltai dieniņai. Mēs, rīdzinieki, to viņam augstsirdīgi esam piedevuši.

Latviešu profesionālais teātris izveidojās tikai tad, kad sākām apzināties sevi ne tikai kā zemniekus, bet — kad veidojās pirmā izglītoto latviešu paaudze, kas sāka apzināties savu nacionālo un garīgo piederību – t. s. Pirmās Atmodas laikā. Pirmā izrāde Rīgā, ko latvieši iestudēja 1868. gada 2. jūnijā, bija dāņu autora L. Holberga lugas "Kalna Jepe" lokalizējums ar nosaukumu "Žūpu Bērtulis". Gadu vēlāk – 1869. gadā , kad simboliski Rīgā pašā Zāļu vakarā tika iemūrēts pamatakmens Rīgas Latviešu biedrības namam –, Rīgā tika iestudēta par mūsu teātra tēvu dēvētā – pirmā profesionālā latviešu dramaturga Ādolfa Alunāna izrāde. Viņš pats rakstīja lugas, dziesmuspēles, iestudēja izrādes un spēlēja tajās, rakstīja teātra apskatus un bija teātra popularizētājs tautā.

Pagājušā gadsimta latviešu teātrī dominēja vācu teātra ietekme un spēles maniere, ko raksturoja žestu, mīmikas un arī pārdzīvojuma teatrālisms. Tomēr pamazām mūsu teātrī ienāca Eiropas jaunā drāma, naturālisma un simbolisma tendences, krievu režijas, drāmas un aktierspēles principi. Visievērojamākie no dramaturgiem bija Rūdolfs Blaumanis, Aspazija un Rainis, kuri radīja psiholoģiskas un simboliskas drāmas, kā arī gaišas tautiskas komēdijas (Blaumanis), kas ir populāras arī šodien.

Valdošais virziens latviešu teātrī tradicionāli ir psiholoģiskais reālisms, taču – Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Eduards Smiļģis mūsu mākslā pārstāvēja to eksperimentētāju paaudzi, ko Eiropas teātrī veidoja slaveno krievu režisoru A. Tairova un V. Meierholda, vācu režisoru M. Reinharta un G. Fuksa un franču režisora Ž. Kopo stilistiskie meklējumi.

1925. gadā Starptautiskajā dekoratīvās mākslas izstādē Parīzē teātra mākslinieka Jāņa Munča 23 Dailes teātra izrāžu maketi ieguva "Grand Prix", bet E. Smiļģis – zelta medaļu. Šā teātra izrādes bija fantāzijā un inscenējumā krāšņas, aktieri spēja realizēt vispārdrošākās Smiļģa ieceres.

Laika posmā starp diviem pasaules kariem mūsu teātros viesojās un garāku vai īsāku laiku strādāja aktieris, režisors un pedagogs Mihails Čehovs, režisori Fjodors Komisarževskis, Nikolajs Drīzens, dziedātājs Fjodors Šaļapins, diriģents Leo Blehs un citas Eiropā pazīstamas kultūras personības.

Pēc Otrā pasaules kara latviešu teātrim bija jāiztur padomju varas iestāžu ideoloģiskais spiediens, un tas bija spiests runāt Ēzopa valodā. Toreiz teātris bija viena no retajām vietām, kur vēl runāja latviešu valodā un kur tika uzturēta cerība par valstisko neatkarību, atgādināts par personības un nācijas brīvības ideju. 60. gados latviešu teātrī dažādas stilu ekspresijas ieviesa jauna režisoru paaudze – Pēteris Pētersons, Alfrēds Jaunušans, Ādolfs Šapiro Rīgā un Oļģerts Kroders Valmierā. 70. gados Dailes teātrī Smiļģa režijas spilgtās teatralitātes tradīcijas atdzīvināja Arnolds Liniņš, uzvedot mūsdienu latviešu autoru Gunāra Priedes, Paula Putniņa un Harija Gulbja lugas. Savukārt uz 80. gadu sliekšņa parādījās jauni centieni režisoru Māras Ķimeles, Valda Lūriņa, Kārļa Auškāpa un Valentīna Maculēviča sniegumā. Kopš 90. gadiem un vēl joprojām Latvijas teātros strādā jauna režisoru paaudze – Alvis Hermanis, Viesturs Kairišs, Dž.Dž. Džilindžers, Regnārs Vaivars, Gaļina Poliščuka, kuri ir jaunu formu un stilistikas nepārtrauktos meklējumos, daudz drosmīgāk sakausējot teātri ar vizuālajām mākslām, Austrumu teātra, postmoderno pieredzi un atkal atgriežoties pie psiholoģiskā teātra.