Mīmi ir klusējoši idejas nesēji. Tas bija ādupāracīmmaucošajos septiņdesmitajos. Padomju ideoloģiskie sargsuņi uzmanīja tautas vēlmi dziedāt, dejot, kustēties. Taču bija pirmie, kuri tomēr atrada veidu, kā protestēt pret ideoloģiskajiem murgojumiem. 1956. gadā Roberts Ligers izveidoja "Rīgas pantomīmu". Viņa audzēknis Ansis Rūtentāls turpināja darbu Kustību teātrī, iestudējot, piemēram, Imanta Kalniņa 4. simfoniju. Viņi gan sevi sauca par pantomīmu, tā pieticīgi, lai kultūras procesus organizējošiem padomiskajiem virsvadoņiem aizmālētu acis.

Viņi to panāca. Tieši tā – izrādē ar kustību rodot emocijas, parādīja ikvienam skatītājam, ka cilvēks ir kas vairāk nekā skrūve padomju mehānismā. Kustību teātra mīmi ar žestiem, ķermeņa kustību, skatienu šifrētā veidā stiprināja skatītāju, atgādinot par brīvas, nesaliektas un nepazemotas personas esamību. Kustība bija mūsu šifrētā valoda. Kustību teātris iedarbīgi uzrunā vēl joprojām. Rūtentāla mīmos nedarbojas profesionāli artisti, tikai tādi jauni cilvēki, kuri izjūt notiekošos procesus sabiedrībā.