Tāpat kā dzejnieku, mums, latviešiem, svētku daudz. Turklāt tik seni, ka paši esam aizmirsuši svētku sākotnējo izcelsmi. Taču mēs, latvieši, tos spītīgi un regulāri svinam!

Viskrāšņākie svētki, ko svinam reizi gadā jau gadu tūkstošus, ir Jāņi. 23. jūnija nakts parasti visā Latvijā ir lietaina. Bet tas mūs, latviešus, neattur doties uz laukiem prom no savām modernajām mājām. Mēs iekurinām ugunskurus, kad Saule norietējusi, un dedzinām tos, kamēr tā uzlec. Lai īsākajā naktī Saule zina – mēs vēl joprojām neesam zaudējuši tiešo sasaisti ar dabu. Kopā ar kosmosu tad esam viena komanda. Īsākās nakts pavadīšanai dziedam dziesmas līdz aizsmakumam, dancojam, kamēr kurpes nodilst. Varbūt esam piemirsuši Jāņu simbolisko nozīmi, tajā naktī mūsos ierunājas asinsbalss. Sievietes kā auglības nesējas rotājušās pļavu ziedu vainagiem, puišiem galvās kroņi no ozollapām. Jāņi ir pagānu svētki, bet tos svētī pat kristieši. Ārzemnieki ierodas uz Jāņiem, domādami, ka varēs visu vērot no malas. Nekā – tad viņiem parasti piesitas kāda raganās skrejoša jaunava, un viesis mežonīgās nakts laikā aizmirst, ka ir ES ierēdnis, un ir dzīvs cilvēks ar asinīm un miesu!

Līdzīgi mēs godinām Sauli garākajā gada naktī – 21. decembrī. Ziemsvētkos. Saule astronomiski tad ir vistuvāk zemei, arī mēs tad ejam ārā, sniegos, kur simboliski dedzinām vecos grēkus ugunskurā, pārģērbjamies maskās. Ziemsvētkos Saule pagriežas uz pavasari, dienas kļūst garākas, un mēs tai līdzi. No 365 dienām Latvijā Saule spīd labi ja 100 dienas.

Mūsu folkloristi izcēluši pavasara un rudens ekvinokcijas svētkus. Lieldienās, ap 21. martu, ejam gan pa augšāmcēlušā Kristus krusta ceļu, gan šūpojamies šūpolēs, rīkojam krāsotu olu cīņas. Baznīcu svētku rituālos var saskatīt pagāniskas iezīmes. Rudenī, ap Miķeļiem – 29. septembrī, diena un nakts ir vienādā garumā, un mēs svinam ražas svētkus. Un vēl mēs svinam vārdadienas! Paskatieties mūsu kalendāros – katru dienu ir jāiet pie kāda ciemos, jāsveic ar puķēm vai šokolādes konfektēm.