Laikmetu gaitā Latvija tika iesaistīta gandrīz visos Eiropas karos. Karadarbību rezultātā tika iznīcinātas gadsimtiem krātās vērtības. Sākot ar Livonijas karu, kad 1577. gadā cara Ivana Briesmīgā vadībā tika izpostīta gandrīz vai visa Vidzeme – kā liecina hronikas, varēja dienām ilgi jāt cauri Vidzemei, nesastapt nevienu dzīvu cilvēku un tikai dažās mājās iedziedājies gailis. Frontes līnijās katrā karā cieta pilis, zemnieku nami, sabiedriskās celtnes, no akmeņiem celtas vējdzirnavas, viss tika mērķtiecīgi pārvērsts par drupām.

Ja palikušie kultūras pieminekļi prastu runāt, tie izstāstītu skaudru Latvijas vēsturi. Diemžēl ne vienmēr tas iespējams, jo baznīcās padomju laikos tika ierīkotas noliktavas, baznīcu īpašumu izlaupīja, baznīcu zvanus novāca. Vācu baronu muižas mēs paši 1905. gadā nodedzinājām, kā atbildi patvaldības režīmam un vācu baronu virskundzībai pār latviešiem. Viņi mūs šāva, nu tad mēs domājam, ka, dedzinot baronu bibliotēkas, iznīcinot kungu stila mēbeles un vecmeistaru gleznas, sadauzot traukus, mēs viņiem atriebjam mūsu upurus. Nezinājām, ka pēc gadsimta ar skudras cītību meklēsim visu izvazāto atpakaļ. Jo pilis nu ir mūsu.

Kas palicis pēc postošajiem kariem, ir mūsu unikālais kultūras mantojums. Latvijā valsts aizsargājamā kultūras mantojuma sarakstā ir iekļauti gandrīz 8,5 tūkstoši dažādu objektu: 3357 arhitektūras, 2495 arheoloģijas, 2414 mākslas pieminekļi. Un tikai 113 vēstures un 44 pilsētbūvniecības pieminekļi. Tās ir kultūrvēsturiskās ainavas, senkapi, kapsētas, parki, vēsturisko notikumu norišu un ievērojamu personu darbības vietas, pilsētu vēsturiskie centri, kā arī ēkas un to grupas, mākslas darbi, iekārtas un interjera priekšmeti, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vērtība.

Mums nav Alpu kalnu, nav mums Stounhendžas vai kalnu ezeru ar idillisko Šveices mieru. Toties mēs apzināmies katru mežonīgās dabas stūrīti. Lielāko daļu no dabas pieminekļiem varētu gleznot. Latvijā ir vietas, kuras redzot, gribas vien dvest – cik skaisti! –, un reti sastopami, aizsargājami dabas veidojumi, ir izcili dižkoki, skaisti un noslēpumaini aizauguši parki, dziļi dzirnezeri un dabas liegumi, kuros dzīvo putni un meža dzīvnieki. Vislielākā šo dabas pieminekļu vērtība ir to nesamaitātība, neiesprostošana tehnoloģiskos žņaugos un publiskā pieejamība.
Latvijas kultūras mantojumā ietilpst no zemes izceltie arheoloģiskie pieminekļi. Ar neapbruņotu aci līdzenajā Latvijas teritorijā ir pilskalni. Pie mēru kapulaukiem mēs pieliekam laukakmeņus ar zīmēm, mēs zinām, kur ir seno apmetņu vietas. Mums nenāk ne prātā pāri kapsētām ierīkot automaģistrāles. Rīgas vēsturiskā centra iekļaušana UNESCO kultūras mantojuma sarakstā 1997. gadā apliecina Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma nozīmes apzināšanos.

Mums ir daudz nozīmīgu pilsētbūvniecības un arhitektūras pieminekļu, kurus iespēju robežās restaurējam. Pat zeme zem Rīgas ielām ar kultūrslāni, kas sniedz arheoloģiskas liecības par cilvēku dzīvi, ir mūsu piemineklis! Mums tādu būtu vairāk, ne tikai Turaidas, Bauskas, Ventspils, Rundāles, Jelgavas pilis un Kuldīgas, Cēsu vēsturiskais centrs, ja tikai nebūtu to karu/postītāju.

Mūsu pirmskara laiku zemnieku saimniecību celtniecībā bija izmantoti ekoloģiski būvmateriāli, bija tiem laikiem modernas kūtis, katrā mājā tālrunis. Viensētas ir veicinājušas latviešiem tipisku rakstura iezīmi – vienpatnība. Eiropas kultūras mantojuma kontekstā izceļamies tieši ar viensētas tipa lauku apbūvi.

Mums ir vairāk nekā simt vēstures pieminekļu, kas glabā Latvijas vēstures nozīmīgāko vietu, notikumu un personu piemiņu: Rīgas vecpilsētas vēsturiskais centrs, Āraišu ezerpils, Gulbenes–Alūksnes šaursliežu dzelzceļš ar bānīti. Bet tilts pār Ventu ir garākais viduslaiku akvedukts Eiropā.