Pret ēdienu izturamies ar cieņu. It sevišķi pret maizi. Jo zinām, ka tās var arī nebūt. Vienmēr esam iztikuši ar to, ko paši izaudzējuši. Mūsu tradicionālo virtuvi veido sezonalitāte. Visizšķērdīgākie mēs esam rudeņos. Tad pagrabi pilni, rīkojam kāzas. Par šausmām veģetāriešiem, latviešu virtuves guru gaļu ir iecēlušas karaļtronī. Kartupeļus ēdam daudz un tradicionāli saucam par otro maizi. Mūsu saimnieces ir praktiskas. Dāsnas! Gatavojam ēdienus, kuru gatavošanai nav jāpatērē daudz laika.

Latviešu tradicionālie ēdieni ir spēcinoši, dietologu prieks. Sabalansēta uztura piramīda, kur našķiem atvēlēta maza vieta: olbaltumvielām pilnas pupas, zirņi un dažādu veidu graudaugi, vienkārši pagatavota gaļa. Ar nosacījumu, ja mēs tik daudz arī strādātu fizisku darbu kā senie zemnieki. Taču mēs vairs tā nedarām. Latviešu jaunkundzes ākstās ar diētām, bet pat viņas ir bezspēcīgas pret mammu stingrajiem izdotajiem likumiem: “Paēd kārtīgu ēdienu!” Ar to domājot 25% piena tauku krējuma mērces, kartupeļus, ceptu gaļas šķēli un mazu pikucīti salātu no gurķiem un tomātiņiem. Uzturpētnieki atzīst, ka mūsdienu latviešu virtuve tomēr mainās – ierasti pelēkos zirņus ikdienā vairs neēdam, tikai kā Ziemsvētku ēdienu. Mēs pat mielastu pakārtojām Saulei. Bļodas mums apaļas, siera rituļi apaļi, zirņi, olas, rausīši – kā saulītes.

Ziemā vairāk ēdam gaļu un saknes. Vasarā vairāk ēdam piena produktus – sieru, piena putras. Rudeņos kaujam cūkas. Mūsu saimnieces tad izlieto ne tikai šķiņķus un labos gabalus, bet pagatavo gardākās delikateses arī no subproduktiem. Dzeram alu, mājas vīnu vai liķieri no vasarā lasītām ogām!
Vasaras beigās mūsu namamātes azartiski konservē: pašas vāra ievārījumus, gatavo kompotus, marinē gurķīšus. Mājās gatavotam ēdienam ir cita garša. Mēs protam sagatavot sēnes – katram latvietim ir zināma sava baraviku vieta un sava īpašā sēņu recepte.