Latvijā visu varam nopirkt lielveikalos – pie mums Ķīnā ražoto preču ir tikpat daudz kā jebkur Eiropā. Taču mēs esam praktiska, taupīga un jā, pat mazliet paskopa tauta. Mēs savā racionālismā protam novērtēt ikvienas lietas pašizmaksu. Tāpēc mēs paši meistarojam.

Mūsu amatnieku darinājumiem ir unikalitātes zīmols. Ar daiļuma izjūtu apveltītas latviešu sievietes apvienojušās amatnieku pulciņos un izveidojušas aušanas studijas. Viņas auž vispraktiskākās lietas – jostas, tautastērpu brunčus, galdautus, dvieļus. Ziemā nav nekā veselīgāka par adītām vilnas zeķēm. Mūsu rokdarbnieces ne tikai kopē muzeju krātuvēs savākto cimdu rakstus. Viņas cimdu un zeķu rakstos ieada zīmes un simbolus. Latviešu audējas bieži vien dziju krāsošanai izmanto dabīgās krāsvielas, ko iegūst no pļavās un laukos sastopamajiem augiem.

Amatnieki izgatavo lietas, nepielietojot ļoti modernas tehnoloģijas. Strādā ar darbarīkiem, kurus mantojuši no saviem vecākiem – katrai sievietei var būt mājās vecmāmiņas zelta adatiņa, bet vīrietim – vectēva galdnieka darba piederumu kaste. Moderni ir lietot lietas, kas darinātas amatnieka darbnīcā. Kā it visur pasaulē, kur valda lietu pārprodukcija, nav svarīga lietu kvantitāte, bet to unikalitāte. Mūsu amatnieku darinājumi izceļas ar robustāku dizainu, tie lieliski iekļaujas visizmeklētākajā interjerā.

Mēs savos veikalos varam nopirkt plašam tirgum izmantotus celtniecības materiālus. Bet, ja mums jāceļ sava māja pie sava ezera, tad bagātākie ceļ koka guļbūvju māju, liek meldru jumtu, kas stāvēs vismaz simt gadu, savu māju rotās ar vietējo podnieku darinātiem traukiem no pašu mālu kalniņa ņemtiem māliem un savu namu rotās ar puzuriem. Tie ir no salmiem gatavoti ģeometriski veidojumi, kuru simboliskā nozīme ir zināma – tas ir pasaules modelis, kur viengabalaini kopā ir it kā nesavienojamais debesis + zeme + pazeme.

Baltijas jūra izsviež tikai nelielu daļu dzintara. Veseliem dzintara gabaliem to izrok no zemes Lietuvā un tagadējā Kaļiņingradas apgabalā. Mūsu dzintara meistari gatavo gan mazus kniepķenus, ar ko rotājas mazas meitiņas, gan lielu dzintara gabalu krelles, ar ko rotājas cienmātes. Nēsājot dzintara rotas, maģisku gaismu izstarojošais miljongadīgais sastingušais sveķis atbaida ļaunu aci, neitralizē āderu ļauno ietekmi un galu galā padara neievainojamu.

Sudrabkaļi pērk sudrabu, pārkausē un darina rotas. Visbiežāk – etnogrāfiski pareizas sudrablietu kopijas. Mūsu kalēji kaļ tikai ekskluzīvas lietas labiem namiem – svečturus, kandelabrus, baznīcu interjerus un dekoratīvo durvju eņģes. Kalēji no metāla ar āmuru uz laktas izkaļ iztamborētus brīnumus, dekoratīvus būvkalumus – sētas, žogus, vārtus. Tie ir ekskluzīvi pasūtinājuma darbi, par kuriem meistaram samaksā tik, cik viņš prasa. Tā kā pie mums ļoti attīstās zirgu jāšanas sports, kā civilizētā pasaulē pieņemts, zirgus apkaļ tikai labākie no labākajiem. Pirmā kalēju meistardarbnīca, kur tika paplašināti kalēja darba apvāršņi, tik izveidota jau 1835. gadā Rīgā.

Mūsu amatnieki apvienojušies interesentu grupās, kuras kopš neseniem laikiem saucam par tautas daiļamatu meistardarbnīcām, studijām un Amatnieku Ģildē.