Mums ilgi nebija rakstības. Mūsu senie notikumi, pasakas, kaimiņu pastāsti, dziesmas un vārdojumi tika saglabāti prātā. Galvenās nepierakstīto notikumu zinātājas bija sievietes. Teicēji ir dzīvās folkloras glabātāji no paaudzes paaudzē. Sieviešu prātos tautas piedzīvotais veiksmīgi apaudzēts ar neticamām detaļām, noslēpjot racionālo graudu.

Teicēju stāstītās teikas var būt aizmirstas atmiņas par skaudru realitāti. Zīmīgi, ka zinošākie pasaku un mīklu teicēji ir vīrieši, bet tautasdziesmu un dainu zinātājas – sievietes. Katrs latvietis zinās pastāstīt kādu varoņpasaku, spoku stāstu. Tautasdziesmas jeb dainas ir kā liriski dzejoļi, ritmiskas četrrindes, ko nav iespējams precīzi pārcelt citās valodās. Tās radušās un tikušas izpildītas dziedot, darot darbus, godos un svētkos. Krišjānis Barons bija pirmais, kurš tās sāka vākt, sistematizēt, iesākumā uz lapiņām pierakstītās dainas kārtodams skapī. Burtiskā nozīmē – Dainu skapis ir mūsu nacionālā bagātība – tajā glabājas vairāk kā divi miljoni dainu – katram latvietim ir vismaz viena, sava! ANO zinātnes un kultūras organizācija UNESCO iekļāvusi Dainu skapi Cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras sarakstā. Vēl joprojām mūsu zinātnieki, studenti, pētnieki brauc ekspedīcijās pa Latvijas laukiem, pierakstot no teicējiem liecinājumus no pagātnes gara mantām. Mums šo teicēju ir tik daudz!