Nu nav mums, latviešiem, līganu vēderdeju. Nav mums, zemniekiem, trakulīgu čardašu. Kankānu arī nedejojam un tik lunkani kā īri, kājas arī nelokām. Mūsu polkas, ko gan uzskata par deju, kas ienākusi no poļiem, ir tādas cienīgi lēnīgas. Dejas, it sevišķi folkloristu piefiksētās, tradicionālās, ir tādas, lai zaļumballē vienlaikus varētu dancot mazi pusaugas un viņu vecvecāki.

Mums nav solo priekšnesumu. Mums nav tā, ka viens iziet apļa vidū un ar izveicīgu dejošanu pārsteidz apkārt stāvētājus. Labais stils skaitās dejot pa pāriem. Mums ir pat tāds uzsauciens: "Dancojošie uzlūdz nedancojošos!"

Dziedam koros un dejojam tautas deju kolektīvos. Ir bērnu un jauniešu deju grupas, kur galvenais ir izlēkties, iztrakoties. No vidējās paaudzes dejotājiem strāvo pieredzējusi erotika, bet veco ļaužu dejotājus vērot ir bauda – viņiem par cilvēciskām norisēm viss ir piedodoši skaidrs.

Mēs atgriežamies pie deju mūzikas, kur skan seni akustiskie mūzikas instrumenti – vijoles, dūdas, akordeons un bungas. Dejojot mēs atgriežamies pie dejas virsuzdevuma, kur, tāpat kā dzīvē, līdzsvarā nostājas sievišķā noslēpumainība un vīrišķā drosme.

Līdzīgi kā dejās, latviešu tradicionālās rotaļas ietver divus aspektus – erotisko un salīdzinošo. Mūsu vīriešu rotaļas ir diezgan nežēlīgas, bet antropologi uzsver, ka tās ir kā tālas atskaņas no ļoti seniem laikiem, kad pasaulē valdīja harmonizējošs matriarhāts. Vīriešiem bija jāpadižojas, jāpacīnās, lai izcīnītu sievietes uzmanību. Bruņinieku turnīri mūs nav skāruši, bet caur rotaļas elementiem noskaidroti potenciālie spēkavīri, dzimtu turpinātāji.