Sadziedāšanās mums ir normāls dzīvesveids. Vēsturiski izveidojies, ka dziedāšana ir protesta un pat pretestības izpausme. Gandrīz katrā apdzīvotā vietā ir entuziasti, kuri sanāk kopā dziedāt ansamblī vai korī. 1873. gadā latviešiem kopā sanākšana dziedāšanas biedrībās bija pamats mūsu pašapziņas celšanai. Ar dziesmās ieslēpto vārdu kodu mēs apzinājāmies savu pašvērtību kā tauta.

Īpaši enerģētiskās vietās Latgalē un Kurzemē vēl joprojām tiek praktizēta dziedāšana, ko sauc par etnogrāfisko dziedāšanu. Pārsvarā dziedātājas ir dzīves gudras sievas un jauni cilvēki, kuri mācās dziedāšanu no viņām nepastarpināti. Latgalē tās ir sievas Rikavā, Upītē, Medņevā, bet Kurzemē īpaši spilgtas ir Alsungas suitos.

Dziedāt korī ir prestiži. Dziesmu svētku laikā mēs rīkojam dziesmu karus. Tad uz Rīgu sabrauc visa dziedošā Latvija. Sacenšas ar dziesmām, dižojas ar skaistākajiem, etnogrāfiski pareizāk darinātajiem novadu tērpiem. ANO zinātnes un kultūras organizācija UNESCO atzinusi Dziesmu svētkus, iekļaujot Cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras meistardarbu sarakstā.