Mūsu senči, veicot atbilstošus rituālus, ir rūpējušies, lai viņu labklājība būtu nepārtraukti pieaugoša. Tā nav māņticība, jo mūs vada racionāls misticisms. Latviešiem dzīvē ir trīs lieli notikumi – piedzimstot viņš ienāk pasaulē, apprecoties uzņemas atbildību par sevi un nākamajām paaudzēm, bet aizejot tik un tā uzskata, ka dzīve turpinās... Viņā saulē.

Turpinot senās tradīcijas, jaunā latviešu paaudze savus bērnus kristī baznīcā vai pēc pagānu rituāliem, dodot jaunpienākušajam ģimenes loceklim vārdu ar dziedāšanu un jautrām izdarībām.

Kāzas rīkot latviešiem tagad atkal ir modē. Līdztekus pasaulē pieņemtiem kāzu rituāliem, latviešiem ir pašiem savi – zogam līgavas, pārbaudām līgavaiņus nežēlīgos pārbaudījumos (malka jāskalda, zirgs jāiejūdz, striķi jāvij) un testējam līgavas sagatavotību, sievas pienākumu pildīšanai (jālāpa zeķes, jāpieloka pūrs).

Bēres ir ļoti lieli godi. Uz radinieku bērēm neierasties drīkst tikai tad, ja pats esi tajā dienā nomiris! Visjautrāk ir, ja aiziet vecs, dzīvi piepildījis latvietis. Tad kopā sanāk dažādu paaudžu radi, kopā atceras, ko labu aizgājējs darījis, kādas dziesmas dziedājis, cik labs cilvēks bijis. Mēs zinām, kā jārīkojas – jānokaisa ceļš ar egļu skujām, nelaiķa drānas jāsadedzina, lietas jāizdala pēcnācējiem. Un nedrīkst raudāt, jo tad aizgājējs viņā saulē cieš, nāk pie dzīvajiem atpakaļ un rādās aizkustinošu vīziju veidā. Lai pieminētu mūsu aizgājušo dvēseļu mieru, mēs svinam Kapu svētkus. Smaga tradīcija, bet mēs to pildām.