Pēteris Martinsons "Dārgumi"
Starptautiskā Porcelāna apgleznošanas simpozija TOGETHER 2007 dalībnieki uz Zvārtavas porcelāna kolekcijas fona
Inese Brants ”Zilās lapas”
Porcelāns, zemglazūras kobalta apgleznojums, 2007.g.
Foto: Inese Brants
Ilona Romule ”Atvērtās durvis”
Porcelāns, stikls, virsglazūras apgleznojums, 2005.g.
Foto: Ilona Romule
Inese Brants ”Dejo ar zvaigzni”
vāze 47 cm H, porcelāns, virsglazūras apgleznojums, 2007.g.
Foto: Inese Brants
Āris Segliņš ”Pulkstenis”
Porcelāns, pigmenti, glazūra, metāls, 2003.g.
Maruta Raude šķīvis ”Gaisa dārzi”
Porcelāns, virsglazūras apgleznojums, 2003. g.
|
Keramika Tautas Keramika
Cik sena ir civilizācija Latvijas teritorijā, tik sena ir Latvijas keramika. Vēstures muzejā glabājas arheoloģiskās keramikas paraugi no 3 400 g.p.K.
Podniecība kā amatniecība Latvijā pastāv kopš 10.gs., kad podnieki sāka lietot podnieka ripu. Cauri gadsimtiem Latvijas podniecība attīstījusies kā tautas amatniecības veids ar raksturīgām novadu iezīmēm formā, krāsās un rotājumā. Monumentālie un lakoniskie Vidzemes podi, krāšņi monumentālās Kurzemes “zara” kannas un barokālie, krāsainie, glazūrās spožie Latgales podi krūzes, bļodas, vāzes, pāroši, vāraunieki, medaunieki, svečturi un svilpaunieki.
19 gs. līdztekus gadsimtos pārbaudītām saimniecības trauku formām, podnieki sāka gatavot dekoratīvus izstrādājumus - sienas šķīvjus, puķu podus un vāzes. Pirmie starptautiskie panākumi pieder Vidzemes podniekam Jēkabam Drandam, kas 1906.gada Starptautiskajā mākslas un mājrūpniecības izstādē Milānā ieguva sudraba medaļu.
Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā tautas podniecības centri veidojas Kurzemē, Vidzemē un Latgalē.1937.gadā starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē Parīzē Polikarpa Vilcāna keramika saņem zelta medaļu, bet Staņislava Kaļvas keramika - sudraba medaļu. Nozīmīgākie Latgalē ir “Silajāņu” keramiķi Polikarps Vilcāns, Andrejs Paulāns, Polikarps Čerņavskis, kā arī podnieku dzimtas trijās paaudzēs - Babri, Kaļvas, Peipāni, Ušpeļi, Vilcāni un Riuči.
Sākot ar 1940.gadu, padomju okupācijas režīms iznīcināja amatniecību Tautas keramika atkārtotu uzplaukumu piedzīvo tikai 60.gadu otrajā pusē, kad virkne Latgales keramiķu darbi izpelnās ievērību PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādēs Maskavā un vēlāk arī ārzemēs.
Mūsdienu tehnoloģiju attīstības laikmetā tautas keramika ir zaudējusi savu funkcionālo nozīmi mājsaimniecības trauku ražošanā, tomēr tā cenšas saglabāt savu kultūrvēsturisko un simbolisko nozīmi. Mūsdienu spilgtākie keramiķi, kuri seko tautas podniecības tradīcijām Vidzemē ir Ingrīda Žagata, Arnis Preiss un Baiba un Einārs Dumpji. Latgalē tie ir Voldemārs un Olga Voguli, Ēvalds Vasiļevskis ar saviem ,,Pūdnīku skūlas,, pūdnīkiem Staņislavu Viļumu, Ilmāru Veceli un Aivaru Ušpeli, Antons un Pēteris Ušpeļi, Anita Bernāne, Janīna Gribuste, Pēteris Gailums, Juris Krompāns, Vladislavs un Edvīns Vincēviči , Staņislavs Viļums, Jolanta un Valdis Dundenieki, Ilona Sauša, Mairita Folkmane un daudzi citi.
Mākslas keramika
20.gs. liela nozīme dekoratīvās mākslas un dizaina attīstībā ir kustības “Art and Craft” izvirzītajām idejām par tautas amatniecības lomu mākslā. Tās dod impulsu dekoratīvās mākslas attīstībai Jūgenda stilā un izmaina keramikas lomu kopējā mākslas kontekstā, izveidojot to par tēlotājai mākslai līdzvērtīgu nozari.
19.-20.gs. mijā Latvijas nacionālā romantisma pārstāvji meklē saikni ar tautas amatniekiem. Vidzemes podnieks Jēkabs Dranda aktīvi nododas podniecības izstrādājumu ornamentālai rotāšanai, kas vainagojās ar sudraba medaļu izstādē Milānā. Dranda ir tā dzīvā saikne, kas vieno tautas podniecības pieredzi ar jaundzimušo interesi par mākslas keramiku. Pie Jēkaba Drandas mācījies arī Ansis Cīrulis.
Pēc 1. Pasaules kara un Latvijas kā neatkarīgas valsts nodibināšanās 1918.g. radās nepieciešamība pēc profesionālās mākslas izglītības.1924.gadā Latvijas Mākslas akadēmijā tiek atvērta Rūdolfa Pelšes keramikas meistardarbnīca, kas nacionālā romantisma kustības rosināta, meklē veidus, kā radīt nacionālu un mūsdienīgu mākslu. Rūdolfa Pelšes keramikas meistardarbnīcas prioritāte bija zināšanas keramikas tehnoloģijās, kas radīja lielu interesi par keramikas mākslinieciskās izteiksmes iespējām. Meistardarbnīca sagatavojusi virkni ievērojamu keramiķu – Mildu Kalniņu Brutāni, Georgu Kruglovu, Pēteri Kļaviņu, Arvīdu Dzērvīti, Andreju Pormali, Vili Vasariņu u. c., kuri devuši nozīmīgu ieguldījumu Latvijas keramikas attīstībā.
Otrais Pasaules karš noslāpē mākslas attīstību uz daudziem gadiem. 60.gados, kad Staļina kulta represijas tiek pārtrauktas, atdzīvojas arī keramika. Pseidonacionālās tendences pamazām zaudē savu aktualitāti un lietišķā māksla sāk atbrīvoties no pārmērīgā rotājuma nastas. Atdzimst 30.gados aizsāktais darbs pie keramikas tehnoloģijām. Keramikā saskatāmi materiāla dabiskās izteiksmes meklējumi, askētiski līniju ritmi un formas skaidrība.
60.gados Latvija keramikas dzīvē aizsākas regulāra izstāžu darbība un tiek izveidota eksperimentālā keramikas darbnīca Ķīpsalā. Daudzus gadus leģendārajiem Ķīpsalas keramiķiem Silvijai Šmidkenai un Leonam Lukšo, Izabellai Krollei, Kornēlijai un Mārim Ozoliņiem, Skaidrītei Cihovskai, Violetai Jātniecei, Dainim Krastiņam, Valdim de Būram, Mārai Linkaitei, Mirdzai Dreimanei, Dzintrai Indriksonei, Latvītei Medniecei, Ritai Einbergai, Pēterim Martinsonam, Dainai Gailītei, Inesei Āboliņai ir bijusi vadoša loma Latvijas mākslas dzīvē.
1977.gadā sāk darboties otra nozīmīgākā keramiķu radošā apvienība “Logs”, kuras spilgtākie pārstāvji bija Eduards Detlavs, Kārlis Knopkens, Elza Zariņa, Ilona Kudriņicka, Anita Mīllbreta, Orests Misjko, Dace Pētersone, Levons Agadžanjans, Malda un Imants Sproģi, Andrejs Ķiģelis, Maruta Zeberiņa, Inta Lindemane, Solvita Zāle. Laika gaitā tiem piepulcējas keramiķi Aija Liskupa, Gundega Ozola, Ineta Greiža, Maira Karstā, Vita Valdmanae, Inese Margēviča, Juta Rindina, Āris Segliņš.
Keramikas kompozīcijas arvien jūtamāk attālinās no keramikas funkcionālā pirmsākuma, kļūstot par pabeigtiem tēliem mākslinieka vēstījumā. Dārza keramika, iekštelpu un āra arhitektūras elementi un kompozīcijas, unikālā keramika, sīkplastika, medaļu māksla, porcelāna apgleznojumi un funkcionālais keramikas dizains ir tās jomas, kurās 70. un 80. gados strādā keramiķi. 60.-80.gadus var dēvēt par Latvijas keramikas uzplaukuma laiku.
Tomēr Latvijas mākslinieki šajā laika posmā strādā aiz “dzelzs priekškara”. Keramiķu pasākumus ārzemēs Latvijas māksliniekiem apmeklēt ir liegts. Pēteris Martinsons, visspilgtākā un nozīmīgākā persona Latvijas keramikā, vada PSRS keramiķu simpozijus Dzintaru radošajā namā. Tas ir vienīgais veids kā piedalīties Starptautiskās keramikas izstādēs ārzemēs un iegūtās zelta medaļas 1972., 1975., 1976. un 1977.gadā ir vienīgais pamats prasīt Partijas Centrālkomitejai atļauju radošam ārzemju ceļojumam un pirmais precedents, kad šī atļauja tiek saņemta. Lielākā daļa Latvijas keramiķu var sevi uzskatīt par Pētera Martinsona skolniekiem. Pateicoties Pētera Martinsona starptautiskajai autoritātei Latvijas keramiķi izpelnās godu sarīkot starptautiskās Keramikas Akadēmijas kongresu Baltijas valstīs ar centru Rīgā 2006.gada vasarā.
Pēdējā desmitgadē nozīmīga loma keramikas attīstībā ir Mākslinieku Savienības un Mākslas akadēmijas organizētajiem Starptautiskajiem mākslas simpozijiem - Zvārtavas keramikas un mākslas pedagogu simpozijiem, Starptautiskās keramikas akadēmijas kongresam veltītajām izstādēm, Mālu virpošanas festivālam, augstās temperatūras apdedzināšanas malkas cepļu celtniecībai un kurināšanai Ikšķilē un Salacgrīvā, daudzām keramikas mākslinieku darbu izstādēm Rīgas muzejos un mākslas galerijās.
Šodien ar lielformāta keramiku nodarbojas Dainis Pundurs, Dainis Lesiņš, Una Mjurka (dzīvo un strādā ASV). Plastika ieņem nopietnu vietu keramiķu Jutas Rindinas, Vitas Valdmanes, Oresta Misjko, Ineses Margēvičas un Inetas Greižas darbos.. Virtuozi daudzās un dažādajās keramikas apgleznošanas tehnikās strādā Mārīte Laiviņa, Anita Milbreta, Sarmīte Munde, Silvija Šmidhena, Inese Brants, Līga Skariņa, Ingūna Skuja. Latvijas Keramiķu saimei piepulcējušies daudzi interesanti, ar īpatnēju radošo rokrakstu apveltīti keramiķi Arnis Pelšs, Normunds Lanģis, Astra Krūmiņa, Inita Reimandova, Ilze Emse, Gunta Kaniņa, Maira Karstā, Kristīne Lazdāne, Daira Tropa, Sanita Mickus, Aiga Sičeva.
Mākslas porcelāns
Jau 19.gs. Rīgā bija izvērsta porcelāna ražošana.1841.gadā krievu lielrūpnieks Sidors Kuzņecovs nodibina porcelāna un fajansa fabriku, bet 1886.gadā tika atvērta vācu rūpnieka Jakoba Jesena porcelāna un fajansa fabrika.
Porcelāna māksla Latvijā attīstās četros savstarpēji saistītos virzienos: patēriņa trauku ražošana ar no Rietumeiropas aizgūtām formām un dekoriem, nelielu dekoratīvu un unikālu priekšmetu ar nacionālā stila iezīmēm ražošana, gatavu porcelāna izstrādājumu apgleznošana amatnieciska tipa darbnīcās un atsevišķu profesionālo mākslinieku gleznojumi uz porcelāna. Tieši šis ceturtais porcelāna mākslas attīstības virziens ir spilgtākā Latvijas mākslas porcelāna virsotne.
1924. gadā Romāns Suta, Aleksandra Beļcova un Sigismunds Vidbergs dibina porcelāna apgleznošanas darbnīca “Baltars”, kas strādā nacionāli konstruktīvā stilā spēcīgi ietekmējot visas latviešu lietišķās mākslas attīstību. Darbnīcas ražojumi gūst plašu atzinību 1925.gada Starptautiskajā dekoratīvi lietišķās mākslas izstādē Parīzē. “Baltars”porcelāna glezniecību novērtē arī Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors Vilhelms Purvītis un iegādājas muzejam daudzus Romāna Sutas, Aleksandras Beļcovas un Sigismunda Vidberga darbus.
Pēc Otrā pasaules kara “Kuzņecova” un “Jessena”- porcelāna fabrikas apvieno un vēlāk nosauc par “Rīgas porcelāna rūpnīcu”. 1953.gadā Rīgas porcelāna rūpnīcā sāk strādāt Zina Ulste, kura izveido Rīgas porcelāna dizainu un ornamentālo stilu.
Tomēr mākslinieku personīgā radošā darbība netiek atbalstīta un izstādēs mākslas porcelāns redzams reti. Birokrātiskais ceļš sava radošā darba izgatavošanas atļaujas saņemšanai un izpirkšanai no rūpnīcas ir pārlieku sarežģīts, bieži netiek atļauts. Pēteris Martinsons savus darbus rada Poltavas porcelāna fabrikā. 90.gadu sākumā Lietuvā, Kauņas Porcelāna rūpnīcā “Jesia” izveidojas māksliniekiem labvēlīga gaisotne un Latvijas porcelāna mākslinieki tiek regulāri aicināti piedalīties kaula porcelāna simpozijos “Ideja”. 10 gadu laikā kaula porcelāna vilinājumam atsaukušies tādi latviešu mākslinieki kā Inese Brants, Ilona Romule, Pēteris Martinsons, Sanita Ozola, Jānis Ronis, Juris Bergins, Inese Margēviča, Andris Vēzis, Āris Segliņš un citi.
1997.gadā Rīgas Porcelāna Rūpnīca bankrotē un pārtrauc savu darbību. Uz izglābtās porcelāna kolekcijas pamata Konventa sētas pagrabos tiek izveidots Rīgas Porcelāna muzejs, kas kļuvis par aktīvu porcelāna mākslas atbalstītāju un veicinātāju. Muzejā regulāri notiek dažādas mūsdienu porcelāna mākslas izstādes un darbojas porcelāna apgleznošanas darbnīca. Porcelāna muzeja organizētajās “Porcelāna pēcpusdienās” ar lekcijām par notikumiem ap mākslas porcelānu Latvijā un pasaulē savā pieredzē dalījušies Pēteris Martinsons, Inese Brants un Ilona Romule.
Redzamākie Latvijas porcelāna mākslinieki un Starptautiskās keramikas akadēmijas biedri ir Ilona Romule un Pēteris Martinsons, kā arī Inese Brants, Maruta Raude, Valda Podkalne, Andris Vēzis, Ženija Loginova, Āris Segliņš, Žanete Žvīgure, Ilze Emse, Dainis Pundurs, Dace Blūma, Jānis Ronis, Aira Lesiņa, Natālija Laminska, Inese Līne, Vita Valdmane, Ainārs Rimicāns, Sarmīte Munde un daudzi citi.
Kopš 1999.gada Zvārtavas pilī tiek rīkoti Porcelāna apgleznošanas simpoziji, kuru darbības rezultātā izveidojusies Zvārtavas porcelāna kolekcija. 10.Porcelāna apgleznošanas simpozijs, kas notika pēc Starptautiskās Keramikas Akadēmijas kongresa Rīgā, kļuva par unikālu Starptautisku mākslas notikumu. Tajā piedalījās 27 mākslinieki no 8 valstīm – Latvijas, Francijas, Turcijas, ASV, Nīderlandes, Slovākijas, Igaunijas un Krievijas. Tas pierāda “Baltara” porcelāna apgleznošanas pieredzes ietekmi uz mūsdienu mākslas procesiem, tās unikalitāti un nozīmi starptautisku kultūras sakaru veidošanā. |
