Janis Rozentāls bija visdaudzpusīgākais gadsimtu mijas mākslinieks. Viņš, Saldus kalēja dēls, saskāries ar tautas mākslas mantojumu, apguva akadēmisko skolu, pievērsās 19. gadsimta reālismam, vēlāk lietoja impresionistisko metodi, kuru savienoja arī jūgendstila pazīmēm. Mūsu akadēmiskās glezniecības klasiķi – Jānis Roze, Kārlis Hūns un Jūlijs Feders studiju nolūkos bieži gleznoja ārpus Latvijas. Bet tieši Latvijā savā radošajā mākslā spēcīgi izpaudās latviešu gleznotāju Jaņa Rozentāla, Jāņa Valtera un Vilhelma Purvīša talants. Viņi ir mūsu zelta fonds. Kad 1905. gadā tika uzcelta Rīgas pilsētas Mākslas muzeja ēka, kura pirmais direktors bija Vilhelms Neimanis, aizsākās Latvijas bagātākās mākslas kolekcijas izveide.

20.–30. gadu mākslas dzīve bija radošiem meklējumiem un eksperimentiem bagāta. Ekspresionisti, kuri sevi nosauca par "Rīgas mākslinieku grupu", mūsu klasiķu izlase – Jēkabs Kazāks, Jānis Liepiņš, Leo Svemps, Ģederts Eliass, Voldemārs Tone, Konrāds Ubāns, Uga Skulme, Marta Liepiņa–Skulme un citi. Laika brīdis starp pasaules kariem mūsu glezniecībā bija ietekmju pārbaudes un nacionālas skolas izveides laiks. Katrs gleznotājs varēja veidot ap sevi domubiedru grupu un savu mākslu pasludināt par labāko kalponi dievietes Mākslas templī. Mūsu vecmeistars Vilhelms Purvītis bija diplomātiski vieds. Viņš par mācībspēkiem jaunizveidotajā Mākslas akadēmijā pieaicināja tieši skaļākos cīnītājus par moderno mākslu no talantīgākajiem nemierniekiem – Jēkabu Bīni, Augustu Annusu, Rūdolfu Pelši, Kārli Brencēnu.

Padomju mākslu funkcionāriem neizdevās sakropļot mūsu mākslu. Latviešu strēlnieku tēma bija viena no retajām, kas atbilda padomju konjunktūrai un mākslinieku slēptajai vēlmei apliecināt nācijas suverenitāti, kas tika izcīnīta Pirmā pasaules kara nogalē. Līdz ar to jēdziens "strēlnieki", kas tika godāts pirmās republikas laikā, okupācijas gados bija kā zīme, norāde, simbols. Tas lieliski nolasāms Induļa Zariņa, Edgara Iltnera, Edvarda Grūbes gleznās. Figurālajā glezniecībā ļoti liela nozīme bija sadzīves žanram, kas rādīja ikdienas dzīves nozīmi, gleznieciski ļoti augstvērtīgi, bet ar atšķirīgu pieeju. Biruta Baumane, Rita Valnere, Džemma Skulme, Vilis Ozols, Imants Vecozols, Ojārs Ābols – tie ir gleznotāji, kurus pieņemts apzīmēt par "skarbā stila" paaudzi un kas patiesībā noturēja augstā līmenī nacionālās glezniecības kvalitātes un bija saikne starp 20. gadsimta pirmās un otrās puses tēlotāju mākslu.

Mākslas dienas, kuras pirmo reizi sākām svinēt sešdesmito gadu sākumā, bija fenomenāla parādība, kad mākslinieki atvēra savu darbnīcu durvis un māksla patiešām izgāja ielās pie tautas. Katram laikam ir savi elki. Maija Tabaka, Kurts Fridrihsons, Jānis Anmanis bija tie, uz kuru izstādēm tauta stāvēja garās rindās. Ar 1984. gada izstādi Pēterbaznīcā "Daba. Vide. Cilvēks". Ojāra Ābola iedvesmota, jaunās paaudzes mākslinieku realizēta, sevi pieteica jauna paaudze – Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Aija Zariņa, Jānis Mitrēvics, Edgars Vērpe, Ojārs Pētersons – radošas personības, kas mākslas procesā veidoja sociālo dialogu starp indivīdu un sabiedrību. Mūsu glezniecības tradīcijas nespēj sašūpot mūsdienu mediju ietekmes. Līdzās turpina strādāt vairākas spēcīgas gleznotāju paaudzes – Anita Meldere, Aleksejs Naumovs, Ivars un Helēna Heinrihsoni, Kaspars un Kristaps Zariņi, Frančeska Kirke, Dace Lielā, Normunds Brasliņš, Ritums Ivanovs, Jānis Avotiņš un desmitiem citu talantu.